Otrdiena, 26. oktobris, Varda dienas: Kaiva, Amanda, Amanta

Mājmācība nozīmē vecāku primāru atbildību par bērna izglītību draugiem.lv

- 01.06.2021

193085224_872157730389298_3620336991855341888_n-001Saskaņā ar nu jau ilggadēju tradīciju, 1.jūnijā, kad tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena, portālā publicējam stāstu, kas saistīts ar Īrijā dzīvojošām latviešu ģimenēm ar bērniem.
Diemžēl jau otro gadu pandēmijas dēļ intervija ir notikusi attālināti, taču tās tēma, mūsuprāt, tieši Covid dēļ varētu būt aktuāla daudzām ģimenēm.

Šīs dienas stāsts būs par netradicionālu bērnu izglītošanas formu – mājmācību, par ko savā pieredzē dalījās Puncuļu ģimenes mamma Zane. Viņa kopā ar vīru Mārtiņu pašlaik audzina trīs bērnus – dēlu Linus un divas meitiņas Māru un Mildu. Nu jau vairāk kā četrus gadus Linus neapmeklē skolu, bet viņa izglītošanu veic vecāki mājās.

I.M.: Kad un kāpēc tika pieņemts lēmums par mājmācību? Vai tas bija jau pirms Linus sāka mācības skolā, vai vēlāk?
Z.P.: Parasti īsā atbilde ir: jā, mēs jau pirms Linus uzsāka mācības izskatījām daudzas opcijas. Bet garā atbilde, daudz precīzāka, būs tāda, ka jautājumi par to, kāda ir bērnam visatbilstošākā izglītība, man vienmēr ir bijuši aktuāli. Kāpēc? Tāpēc, ka, iespējams, manis pašas skolas gaitas bija daudzējādā veidā piesātinātas ar ļoti pozitīviem piemēriem un ļoti ne-pozitīviem piemēriem. Tad, kad Linus bija trīs mēnešus vecs, es mācījos pirmsskolas izglītības programmā jeb par bērnudārza audzinātāju. Un Linus sāka apmeklēt dārziņu un bēbīšu skoliņu. Mācības turpinājās pāris gadus un visu to laiku viņš bija vai nu bēbīšu skoliņā vai dārziņā. Līdz ar to viņam pieredze ar ārpus mājas izglītību bija jau no paša dzīves sākuma. Kāpēc es to pieminu? Tāpēc, ka es nevienu brīdi nebiju apsvērusi mājskološanu kā vienīgo opciju. Tas vienmēr ir bijis kā tāds mistiskais lauks, atklājamais lauks, kopš es atceros sevi pēc kļūšanas par vecāku. Man loģiski gribējās sniegt labāko izglītību savam bērnam. Varu teikt, ka doma par mājmācību bija jau pirms Linus sāka apmeklēt skolu, bet tad, kad viņš sāka apmeklēt Junior infant klasi skolā, šī pārliecība tikai nostiprinājās.
I.M.: Kā un kur Īrijā notiek oficiālā pieteikšanās mājmācībai, vai tas ir vienkārši vai sarežģīti, kādi dokumenti jāiesniedz, vai pastāv kādas īpašas prasības ģimenēm, kas šo izvēlas?
Z.P.: Citizens Information lapā ir izsmeļoša informācija par visiem procesiem. Tad, kad es sapratu – jā, mēs to darām, tas bija janvāris. Uzrakstīju iesniegumu skolas direktorei, ka Linus “apmeklēs skolu” mājās un viņa to pieņēma. Tad es aizsūtīju pieteikumu bērnu un ģimenes lietu aģentūrai Tusla, kas atsūtīja atbildi, ka ir to saņēmuši un arī formu, kas mums bija jāaizpilda. Tai bija jāpievieno dzimšanas apliecības oriģināls. Tad Tusla apstrādāja visus šos dokumentus un noteica mums intervijas datumu, kur tika veikta provizoriska izvērtēšana (Preliminary Assesment). Tas bija 2017.gadā, intervija notika klātienē un ilga 3,5 stundas. Ļoti pozitīva un detalizēta intervija par vecāku iespējām un plāniem nodrošināt bērnam minimālo nepieciešamo izglītību. Process ir ļoti vienkāršs, bet vecākiem ir jābūt labām, ļoti labām vai pat lieliskām angļu valodas zināšanām. Liels bonuss ir vecāku interese mācīt bērnam īru valodu.
I.M.: Kāda ir oficiālo iestāžu un arī līdzcilvēku attieksme pret šo bērnu izglītošanas formu?
Z.P.: Mēs savu eksistenci uzreiz reģistrējām mājskolotāju biedrībā un uzreiz mums radās daudz jaunu draugu. Izrādījās, ka samērā daudzi paziņas jau nodarbojas ar līdzīgu skološanu bērniem, kas vēl nav sasnieguši skolas vecumu, tātad nopietni domā par mājskološanu. Jāņem vērā, ka šajā valstī bērnam no sešu gadu vecuma ir jābūt uzskaitē saistībā ar kādu no izglītības opcijām. Ja runa ir par vidējo attieksmi, tad parasti tiek pārjautāts. Kā jau Īrijā nereti notiek, aizejot uz veikalu vai kur citur, notiek sarunas un biežs ir jautājums Linum – kā tev šodien gāja skolā? Parasti viņš uz to atbild, ka viņš ir mājmācībā. Agrāk bieži bija platākas acis kādam, bet šobrīd sakarā ar Covid situācija ir mainījusies un cilvēki bieži to neuztver īpaši. Attiecībā uz oficiālajām iestādēm, daudz ko liecina vecāku pieeja dzīvei un tas, kā vecāki sevi “iznes” pasaulē. Mums nav bijušas nekādas problēmas līdz šim brīdim, ne pie ģimenes ārsta, ne citur, piemēram, slimnīcā. Tieši otrādi. Kad gaidījām mazākās māsas, tad bieži cilvēki bija gatavi pastāstīt vairāk par savu profesiju, saprotot, ka par to bērnam ir interese un ir laiks uzklausīt.
I.M.: Vai pastāv kāda kontrole par to, kā notiek bērna izglītošana mājās, vai ir jākārto pārbaudījumi, līdzīgi kā skolā? Ja jā, tad kā tas praktiski notiek – vai jādodas uz kādu izglītības iestādi jeb to var darīt mājās?
Z.P.: Metodes ir ļoti dažādas un katrs vecāks izvēlas savu. Kādam skološanās notiek līdzīgi kā skolā, sēžot pie galda un mācoties kaut ko konkrētu, pa mācību priekšmetiem. Citiem vecākiem ir pieeja, ka mācību priekšmeti ir savstarpēji saistīti un var plūstoši pāriet no viena mācību priekšmeta uz otru, atkarībā no tā, kas tajā laikā ir aktuālāks. Un tā ir mūsu pieeja. Mēs vairāk sekojam tam, uz ko tajā brīdī bērnam ir vairāk interese un, ja viņam ir interese, tad viņš būs spējīgs to padziļināti izpētīt, pats meklēt resursus. Linus jau ir tajā vecumā, kad viņš var internetā meklēt onlaina kursus, ar draugiem pārrunāt tos jautājumus, kas viņam interesē. Mēs uz to iedrošinām, cenšamies nebremzēt. Ja mums pašiem kāda tēma nav saprotama, tad mācāmies līdzi. Tomēr ir kādi pamati, kuriem ir jāseko. Piemēram, rakstīšana ar roku. Mums ģimenē ir svarīgi, lai bērni raksta ar roku un raksta samērā glīti. Citreiz tā ir lielākā cīņa. Saturs tiek saprasts, bet ir grūti piesēsties un uzrakstīt skaisti ar roku. Pārbaudījumi ir jākārto tad, ja grib atsākt mācības skolā, bet jebkura veida eksāmenus, vienojoties ar lokālo skolu, var kārtot tāpat, pat, ja neplāno atgriezties skolā. Tas notiek, vienojoties ar skolas direktoru. Valsts nekādā veidā finansiāli neatbalsta mājskološanu, viss ir uz vecāku pleciem. Pašiem ir jāmaksā par visiem mācību materiāliem, kā arī par jebkuriem eksāmeniem. Tas ir viens no mīnusiem.

I.M.: Lūdzu, pastāsti, kā Tu organizē Linus izglītošanos – vai tās ir īpašas nodarbības ar viņu vai vienkārši tas notiek ikdienas gaitā? Vai šajā procesā tiek iekļautas divas valodas – latviešu un angļu?
Z.P.: Jā, tiek iekļautas abas valodas. Joprojām Linus vieglāk ir izpausties angļu valodā, īpaši saistībā ar tām interesēm, kas viņam ir. Mēs joprojām aktīvi praktizējam to, ka ģimenē mēs runājam latviešu valodā.
Izglītošanās ir sezonāla. Mēs apzināti izvēlējāmies dzīvot laukos un sekojam dabas cikliem. Līdz ar to ziemā tās mācības būs vairāk mierīgākas un uz grāmatām un zinātnisku pētniecību virzītas, bet vasarā tās vairāk būs ārā un ar sportu, dažādām fiziskām aktivitātēm un dabu saistītas. Tāda ir mūsu pieeja. Pēdējā laikā sakarā ar Covid ir kļuvuši pieejami ļoti daudz dažādu onlaina mācību, skolu kursi. Mēs apmeklējam visdažādākos gan Latvijā, gan šeit, gan citās valstīs.
I.M.: Kas Tev ir bijis pats grūtākais šajā mājmācības procesā?
Z.P.: Pats grūtākais vienmēr ir disciplīna. Bet es domāju, ka ar to sakaras ne tikai mājmācības bērnu vecāki, bet arī tie, kam bērni mācās skolā. Vienmēr ir tā, ka ir produktīvie periodi un tad ir kaut kādi pagurumi. Man personīgi tajos paguruma periodos ir grūtāk ievērot stingrību. Esmu varbūt vieglāk aizkaitināma un ne tik profesionāla attiecībā uz mācīšanos. Bet es to pieņemu vienkārši kā dzīves gājumu, kā dzīvu procesu. Vienkārši notiek pašmotivācija un mēs turpinām ceļu. Varbūt atrodam kādu interesantu pasniedzēju, kas aizrauj, vai interesantu kursu un viss turpina notikt.
I.M.: Kā Tu, balstoties uz savu pieredzi, komentētu mājmācības kritizētāju ļoti populāro argumentu, ka bērns, kurš izglītojas mājās, neiemācās socializēties?
Z.P.: Šis ir ļoti plašs jautājums. Es piekrītu, ka ir mājskološanas ģimenes, kurām ir grūtāk ar šo tēmu, jo viņi varbūt ir kaut kā izolētāki vai nu fiziskā vai mentālā līmenī. Mentālā līmenī es domāju tādas ģimenes, kuras veic mājskološanu reliģisku apsvērumu dēļ. Īrijā tādu netrūkst. Mēs neesam viena no tādām ģimenēm. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka bērns tieši iegūst, jo viņš nejūt starpību starp apkārtējo cilvēku vecumiem. Viņš komunicē vienlīdz nopietni ar visu vecumu cilvēkiem. Savā ziņā viņš kaut kādā veidā pieprasa arī citu cilvēku nopietnu izturēšanos pret sevi un to, ka viņi viņu dzirdēs. Tas bieži vien sanāk kā kaut kāda veida nesaprašanās cēlonis. Skolā ejošie bērni prot pagaidīt, ievērot rindas kārtību, viņi saprot to secību, ko nozīmē, kad ir daudz cilvēku. Mājskoloti bērni biežāk uzskata, ka viņiem ir pilnas tiesības atrasties tur, kur viņi atrodas, un atkarībā no bērna vecuma tas arī dažādi izpaužas. Socializēšanās un emocionālā inteliģence būtu liela un plaša tēma, bet mēs ejam uz to, ka katram pēc spējām un vajadzībām mācām tās praktiskās iemaņas, lai viņi spētu komunicēt pēc iespējas efektīvāk.
I.M.: Vai Īrijā ir kādas valsts iestādes vai sabiedriskas organizācijas, kas sniedz atbalstu vecākiem, kas izglīto paši savus bērnus? Kur Tu pati smelies spēku un atbalstu?
Z.P.: Īrijā viena no galvenajām organizācijām ir HEN (Homeschooling Education Network). Viņiem ir sava avīzīte, ir ikgadējā tikšanās un arī tikšanās lokāli, pa reģioniem. Agrāk mums notika ģimeņu tikšanās, sporta pasākumi, pikniki, sarunājam tikšanos bibliotēkā vai uz kādu muzeju kopā aiziet. Sakarā ar Covid tas, protams, ir pamainījies. Diezgan daudz kas notiek Facebook grupās un es domāju, ka esmu visās grupās Īrijā, kas saistītas ar mājskološanu. Tur ir ļoti daudz dažādu uzdevumu, informācijas, saites uz mājas lapām. Vecāki viens otru tur atbalsta. Kur es smeļos spēku un atbalstu – es domāju, ka ir ļoti svarīgi, ka abi divi vecāki ģimenē ir, ja ne uz viena viļņa, tad atbalsta viens otru. Viens vecāks ģimenē nebūs tas, kurš varēs pavilkt šo visu.
I.M.: Kas notiktu, ja Linus kādudien paziņotu, ka viņš gribētu iet skolā? Vai Īrijā skolas pieņem bērnus, kas kādu laiku izglītojušies mājās?
Z.P.: Protams, mēs viņam ik pa laikam jautājam, vai viņš nevēlas iet atpakaļ uz skolu. Tas nav tikai mūsu dzīves ceļš, tas ir arī viņa dzīves ceļš. Viņš ir pietiekami vecs, lai varētu padalīties ar savām domām par to, ko viņš vēlas sasniegt dzīvē. Viņam ik pa laikam ir bijusi tāda doma. Protams, ir iespējams atgriezties skolā, ja ir tāda vēlme. Tas ir atkarīgs no gadiem, kurā klasē bērns ietu, ir jārunā ar konkrētu skolu. Ja ir nepieciešams, ir jāreģistrējas konkrētiem eksāmeniem, jāizvērtē bērna līmenis un jāpievienojas skolai. Ir dažādas regulas, kā bērnam pēc 16 vai 18 gadu vecuma pievienoties trešā līmeņa izglītībai, ja viņš ir vai nav nolicis konkrētus eksāmenus. Tas ir ļoti individuāli un ir atkarīgs no bērna.
I.M.: Vai arī pārējos bērnus plānojat izglītot mājmācībā?
Z.P.: Mums vēl ir divas mazākas meitas, 3,5 un gandrīz 2 gadus vecas. Neviena no viņām neiet dārziņā. Mums nav aktīvas pozīcijas, ka mēs tikai mājskolosim. Mēs būsim viena no tām ģimenēm, kas aktīvi vērojam bērnus un skatāmies, kas katram no viņiem ir vispiemērotākais. Ar Linus bija viens stāsts un tas attīstījās diezgan ilgi un tur bija vairāki arī personīgi iemesli, kāpēc mēs nolēmām – jā, mēs mājskolosim viņu. Ar meitām, katru atsevišķi turpināsim vērot un tad pieņemt lēmumus, kas viņām būtu vispiemērotākais un rīkosimies atbilstoši.
I.M.: Ko Tu varētu ieteikt vecākiem, kas būtu jāapdomā, jāizvērtē, pirms ģimene pieņem lēmumu par mājmācību?
Z.P.: Pirmkārt, un pie tā secinājuma es nonācu tikai nesen, rūpīgi izvērtēt, vai jums tas ir tik svarīgi, kā jūs domājat. Nu, tā riktīgi godīgi paskatīties. Ja ir iespējams, tad vasaras sākumā sākt apsvērt to domu lai būtu laiks izvērtēt, lai būtu laiks papraktizēties. Tagad būtu ideāls laiks tām ģimenēm, kas apsver šo domu, kārtīgi izpētīt visus papīrus, kas ir saistīti ar mājmācību un nekautrēties uzdot jautājumus. Viens gan, ko es teikšu, tā kā šī intervija notiek latviešu valodā, – savas angļu valodas spējas ļoti rūpīgi ir jāizvērtē. Visas intervijas notiks angliski un jums ir jābūt ļoti pārliecinātam, ka jūs varat “iznest” šo interviju un izstāstīt detalizēti par saviem plāniem attiecībā uz bērnu un viņa izglītību. Tas tiks vērtēts un tam noteikti tiks pievērsta uzmanība. Jārēķinās, ka tas nav lēts pasākums. Par visiem pulciņiem, par ārpusstundu nodarbībām skolā arī ir vecāku līdzmaksājumi, bet šeit viss nāk tikai no jūsu kabatas. Visa literatūra, onlaina kursi, privāti pasniedzēji. Ir skaists tas lielais plāns un tā lielā bilde, bet jārēķinās, kas tas viss sastāv no tādiem maziem puzles gabaliņiem. Vecākam gan šajā valstī, gan citās valstīs, kur ir legāla mājskološana, ir uzlikta primārā atbildība parūpēties par to, ka bērnam ir tā pamata nepieciešamā izglītība. Ka viņš pašos pamatos ir tik vesels, cik viņš var būt šajā procesā, un, ka viņš sasniedz maksimālu kapacitāti, kādu viņš kā personība var sasniegt ar jūsu kā vecāka atbalstu. Tādas būtu tās pamata lietas, bet šī tēma ir ļoti plaša.
Ikviens, kurš vēlas, var sazināties ar Zani vai nu Facebook vai rakstot uz e-pastu zane.puncule@gmail.com.
Sirsnīgs paldies Zanei par šai intervijai veltīto laiku un dalīšanos pieredzē! Sveicam Puncuļu ģimeni un visas pārējās Zaļajā salā dzīvojošās latviešu ģimenes Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā! Lai visiem pietiek mīlestības, pacietības un izturības, izglītojot bērnus!

FOTO: No Puncuļu ģimenes arhīva



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie