Sestdiena, 27. aprīlis, Varda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

“Latviešu valoda man ir kā āda, es nekad to nevaru pazaudēt…” draugiem.lv

- 07.09.2023

3x3_lauris1Edīte Rennings Wandel ir latviete, kas dzimusi trimdinieku ģimenē Vācijā un uz dzīvi Īrijā pārcēlusies pirms 35 gadiem. Lai arī viņai ir brīnišķīga balss un dziedātājas talants, savam latviešu korim “LA’IR” Zaļajā Salā viņa pievienojās tikai pirms gada, pēc tam, kad ieguva pensionāres statusu. No savas dzīvesvietas Bantry, West Cork, uz mēģinājumiem Dublinā viņa ceļu mēro četras ar pusi stundas.

Toreiz, pirms 35 gadiem, Edīti uz šo valsti atveda viņas vīrs. Vispirms tika atrasts un iegādāts īpašums laukos ar 5 hektāriem zemes. Kad ģimene ieradās Zaļajā Salā, apkaimē darba nebija un vienīgā iespēja nopelnīt iztiku bija savs bizness. Viņi sāka ar zemeņu audzēšanu. Edīte gaiši smejas un stāsta, ka abiem ar vīru nebija ne jausmas, ka šajā klimatā to audzēšana nevar izdoties pārāk labi. Viņa atzīst, ka sākums bija ļoti grūts – nebija pieredzes, jo abi ar vīru bija pilsētnieki, nopirktā mājiņa bija pavisam maza (un veca, bet ar vannas istabu, kas tolaik bijusi neparasta “ekstra”). Pirmos divus gadus bijusi ļoti karsta vasara un dārzkopjiem nav bijis ar ko laistīt savus stādījumus.
“Iedomājieties – dārzniecība bez ūdens,” piebilst Edīte.
Ar laiku saimniecība tika labiekārtota, iegūta pieredze un izveidots stabils bizness – bioloģisko dārzeņu audzēšana un pārdošana, kā arī padomu došana ekoloģiskas saimniekošanas jomā. Turpmākajos gados tas aizņēma lielāko daļu Edītes laika. Apkaimē latviešu nebija līdz brīdim, kad Īrijā sāka ierasties strādnieki no Latvijas. Neraugoties uz to, ka Edītes dzīvesbiedrs ir vācietis un lielu daļu sava mūža viņa ir aizvadījusi angliskajā vidē, Edīte labi runā latviski. Tāpēc viņa tika aicināta tulkot jauniebraukušajiem latviešiem dažādās situācijās – slimnīcās un dažādās valsts iestādēs. Tomēr aktīvi latviešu kopienas dzīvē viņa neiesaistījās, jo bija smagi jāstrādā, lai uzturētu ģimenes biznesu.
Nu jau gandrīz gadu Edīte ir pensionāre un dara to, kas viņu iepriecina. Viņa atceras, ka savulaik ir mēģinājusi izveidot latviešu kori Cork pilsētā, taču tas neizdevās. Tomēr kluso cerību dziedāt latviski Edīte nepazaudēja. Kad viņas draudzene no Vācijas atsūtīja saiti uz LNKC mājas lapu, kur bija pieejamas Dziesmu svētku repertuāra notis un balsu ieraksti, Edīte saprata, ka daudzas dziesmas ir jau zināmas, un, klausoties ierakstus, jutās ļoti aizkustināta. Viņa saka: “Es sapratu, ka tas viss ir tik ļoti mans. Bet uz Vāciju uz mēģinājumiem es gan negribēju braukt, bija jāmeklē koris tuvāk.”

Tas “atradās” Dublinā un sākās iknedēļas braucieni uz mēģinājumiem, dalība koru skatē un Edītes pirmā sezona latviešu korī noslēdzās ar svētkiem. Līdz šim viņa Dziesmu svētkus vienmēr bija vērojusi kā skatītāja, ar klusu cerību, ka reiz dziedās kopkorī Mežaparka estrādē. Edīte atzīst, ka piedalīšanās Dziesmu svētkos bija ļoti emocionāls, skaists un neaizmirstams notikums. “Tas manī raisīja arī dziļas pārdomas par manu dzīvi, par kultūru, un es nezinu, kurp tās mani aizvedīs. Tā ir kā dziedināšana.”
Šajā sezonā viņa atkal dzied vietējā īru korī, kuru bija nedaudz atstājusi novārtā, gatavojoties Dziesmu svētkiem, bet arī savu LA’IR viņa neplāno pamest un smejoties saka, ka tur ir “forša kompānija”. Vienīgais, kas būšot citādāk ir tas, ka mēģinājumus, visticamāk, viņa neapmeklēs katru nedēļu.
Otra lieta, kas Edītes dzīvē šovasar notika pirmo reizi, bija piedalīšanās 3×3 saietā.
Viņa saka, ka tur jutās ļoti labi un viņai viss ļoti patika, un tas bija tik īpaši būt kopā ar visiem. Jautāta, vai viņai gribētos, lai kaut kas būtu citādāk, smejoties atbild, ka nometni vajadzētu pagarināt par vismaz trīs dienām, lai var paspēt izdarīt visu, ko gribas. Viņa saka, ka, ja Dievs dos, tad piedalīsies nometnē arī nākamgad.
Edīte stāsta, ka ir uzaugusi Vācijā mazā miestiņā, kurā citu latviešu ģimeņu nebija. Latviešu valoda tika apgūta ģimenē, nebija nedēļas nogales skolas un latviešu pasākumu. Tas viss viņas dzīvē ienāca tad, kad vecāki Edīti nosūtīja uz Minsteres Latviešu ģimnāziju.
“Tur es atradu savu otru ģimeni, kas joprojām tāda ir. Kad esam Latvijā uz Dziesmu svētkiem, vienmēr satiekamies, izstāstām par dzīvi, runājamies. Ģimnāzijā bija mana pirmā saskare ar latviešiem, latviešu kultūru un tradīcijām. Man ļoti patika latviešu pasakas, patika dziedāt un dejot.”
Uz Minsteres latviešu ģimnāzijas jubileju tapušajā muzikālajā uzvedumā “Mičotāji” Edītei bija galvenā – Līgavas loma un ar to tika ceļots gan pa Eiropu, gan uz Austrāliju un Ameriku.
Jautāta, kā viņai ir izdevies saglabāt latviešu valodu, Edīte atbild, ka viņa nevar iedomāties dzīvi bez tās.
“Latviešu valoda man ir kā āda vai cita organisma daļa, bez kuras es nevarētu dzīvot, un es nekad to nevaru pazaudēt. Esmu milzīgi pateicīga saviem vecākiem, ka viņi man to iedeva. Arī manā paaudzē bija latvieši, īpaši, kam bija jauktās laulības, kas uzskatīja, ka bērniem vispirms jāiemācās vācu valoda un pēc tam latviešu. Tagad arī lidostā var redzēt mammas, kas ar saviem bērniem runā piemēram, angļu valodā (pie kam, sliktā) un domā, ka viņas saviem bērniem ar to palīdz. Tas ir pilnīgi nepareizi. Ja mani vecāki ar mani nebūtu runājuši latviski, man nebūtu bijusi iespēja lasīt latviešu grāmatas, man ļoti patīk senlatviešu pasakas. Es nebūtu varējusi arī dziedāt tautas dziesmas.”
Latviešiem Īrijā Edīte novēl nepazaudēt, viņasprāt, divas svarīgas lietas – valodu un dziesmu.
“Cilvēks izdzied savu mūžu. Valoda un dziesma ir tās, kas satur kopā miesu un dvēseli.”

FOTO: no 3×3 Īrijā arhīviem
Mediju projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore I.Mieze.
apvienots



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie