Šonedēļ, 2.septembrī Latvijas vēstnieks Īrijā Jānis Sīlis un žurnāliste un Zaļās salas latviešu vēstures pētniece Sandra Bondarevska viesojās Īrijas nacionālajā folkloras krātuvē (National Folklore Collection), kuras mājvieta ir University College Dublin (UCD) un kuras patrons ir Īrijas prezidents Michael D Higgins. Vizītes laikā notika tikšanās ar krātuves arhivāriem un tās mērķis bija vēsturisku liecību un faktu izzināšana par diplomāta Jāņa Meža dzīvi un darbību Īrijā.

Vītolu ģimene – Kristīne, Raitis, Kristiāns, Roberts, Meldra un Edvards, kuri kādreiz dzīvoja Īrijā, Latvijā atgriezās pirms sešiem gadiem, kad nebija ne Diasporas likuma, ne reemigrācijas koordinatoru. Viņi joprojām dzīvo laukos, vecā muižā Kazdangas pusē, kur toreiz atgriezās ar laimes, cerību un sapņu pilnām sirdīm. Tur arī satikāmies, lai uzzinātu, kā pēdējos gados ir ritējusi viņu dzīve.

Nule grupa, kura veidoja filmiņu par Īrijas jauniešu viesošanos Ventspilī, ir pabeigusi darbu, un līdz ar to ir noslēdzies Īrijas latviešu nacionālās padomes (ĪLNP) īstenotais jauniešu projekts “Ko varu es Latvijai dot”. Jau vēstīts, ka 19 vidusskolas vecuma jaunieši no Īrijas pirms nedēļas viesojās Latvijā un tikās ar Ventspils Jauniešu mājas pārstāvjiem.

Šajās dienās Latvijā notiek Īrijas latviešu nacionālās padomes (ĪLNP) jauniešu projekta “Ko varu es Latvijai dot" trešā, noslēdzošā daļa.Projekta īstenotājus Covid-19 pandēmijas dēļ visu laiku nodarbināja jautājums "būt vai nebūt", tomēr, zinot, ka liela daļa jauniešu šogad būs pārauguši vidusskolas vecumu, tika pieliktas lielas pūles, lai projekts notiktu, un mums tas izdevās!

Savu vārdamāsu Ingunu zinu un pazīstu jau kopš pirmās skolas dienas, kad abas satikāmies vienā klasē Siguldas 1.vidusskolā un līdz pat vidusskolas izlaidumam mācījāmies plecu pie pleca. Pēc skolas beigšanas viņas dzīve turpinājās mūsu dzimtajā pilsētā, bet mana – Rīgā un pēc tam daudz tālāk pasaulē. Tad mūsu kontaktēšanās aprobežojās ar īsām vēstulītēm un apsveikumiem sociālajos tīklos un sirsnīgām tikšanās reizēm klases salidojumos.

Trīs reiz trīs jeb 3x3. Kāds uz šo atbildētu “deviņi”, kāds mazāks cilvēks samulsis teiktu “man vēl reizrēķins nav mācīts”, bet ir ļoti daudz latviešu pasaulē, kuriem šis vārds saistās ar kādu notikumu reizi gadā. Ar vienu piepildītu, saturīgu, prieka pilnu, latvisku un iedvesmojošu nedēļu, kas visu gadu tiek īpaši gaidīta ar sirds trīsām un nojautām par kaut ko ļoti nozīmīgu un dārgu.

“Integrācija” un “asimilācija” ir divi termini ar līdzīgu definējumu un tomēr ļoti atšķirīgu sagaidāmo rezultātu. Ja raugāmies Diasporas kontekstā, tad mītnes zemē integrējies latvietis nekad nezaudēs savu latvisko identitāti, taču asimilējies – pazaudēs, labākajā gadījumā paliekot vien cilvēks, kura dzimtas saknes nāk no Latvijas. Starp mums ir tādi, kam identitāte ir svarīga un ir tādi, kuriem - ne. Izvēle katra paša ziņā.

Santas un Ģirta ģimene, kurā aug trīs dēli un viena meita, Īrijā dzīvo jau trīspadsmit gadus. Kad viņi pārcēlās uz Īriju, vecākajam dēlam Tomam bija 12 gadi, meitai Agatei - 9, Klāvam tikai 2, bet Emīls jau dzimis šeit, Īrijā un tagad jau sācis iet īru skolā. Nav nekāds brīnums, ka vecākie bērni latviski runā labi, taču tikpat veikli un pilnīgi bez akcenta dzimtajā valodā runā arī abi jaunākie brāļi.

Samanta un Aleksis pirms trīspadsmit gadiem piedzima šeit, Īrijā. Viņu mamma Inita ir latviete, bet tētis Aleksandrs – krievs. Arī dvīņu vecākās māsas vairs nedzīvo Latvijā. Viena strādā Londonā, otra Dublinā. Toties lielais brālis Artūrs dzīvo Alūksnē un tā faktiski ir vienīgā ģimenes saikne ar Latviju. Inita stāsta, ka jaunākajiem bērniem nav iespēju pavadīt vasaras Latvijā pie vecmāmiņām, kā to parasti dara diasporas bērni, jo arī Initas mamma dzīvo tepat Portlīšā (Portlaoise).

Šajā laikā, ko atcerēsimies visu mūžu un par ko stāstīsim bērniem, mazbērniem un vēl mazmazbērniem, katra cilvēka attieksme un nopelni ir dažādi. Tieši tādēļ, izmantojot izdevību, portāls baltic-ireland.ie pateicies visiem šā laika varoņiem – priekšējā līnijā strādājošajiem! Paldies Jums! Noslēdzot rakstu sēriju par latviešiem, kuri šajā satraukumu pilnajā laikā strādā priekšējā līnijā, stāsts par farmaceita asistenti Ivetu Kaugari.