Lai noskaidrotu to, kas tad īsti ir remigrants, paskatīsimies, kā tas tiek definēts Latvijas Republikas tiesību aktos. Ja Diasporas likums nosaka, ka “Diaspora ir ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi", tad ir tikai loģiski, ka tie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kas dzīvo Latvijā, nav diaspora. Bet, kas tad ir remigrants?

Latvieši visā pasaulē jau izsenis ir izcēlušies ar savu radošumu un kreatīvajām idejām un viena no tādām tika realizēta vakar, tepat, Zaļajā Salā. Pulciņš latviešu, par spīti pandēmijas apstākļiem, kopīgi svinēja Ziemassvētkus mežā, Dublinas kalnu pakājē.

“Katru gadu aptuveni 800 ģimenes atgriežas uz dzīvi Latvijā. Remigrējošo skolēnu skaits Latvijas izglītības iestādēs pieaug: 2015./2016. mācību gadā tie bija 664 skolēni, 2017./2018. mācību gadā 835 skolēni, bet 2019/2020. gadā jau 1980 skolēni. Vairāk nekā 75% Rīgas pašvaldības izglītības iestādēs pēdējo trīs gadu laikā ir mācījušies remigrējoši skolēni. Visvairāk remigrantu ir no Lielbritānijas, Vācijas, Īrijas, Krievijas, Norvēģijas, ASV.”

Aizvadītajā sestdienā, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus, uz sapulci daļēji Zoom, daļēji klātienē Kildare pilsētā satikās 3x3 Īrijā padomes locekļi. Tikšanās mērķis bija atskatīties uz šajā neparastajā pandēmijas gadā paveikto, kā arī, par spīti visiem ārējiem apstākļiem, saplānot nākamā gada darbus un notikumus.

“Mums ir reģistrēti 2960 aktuāli darba piedāvājumi” šāda ziņa piektdien, 4.decembrī , lasāma Nodarbinātības valsts aģentūras mājas lapā. Datums norādīts tāpēc, ka vakanču piedāvājums ir ļoti mainīgs. Ir uzņēmumi un darba pozīcijas, kurās potenciālie darbinieki piesakās ātri un tad šīs pozīcijas vairs nav aktuālas, savukārt, mainoties situācijai un uzņēmumiem attīstoties vai pārkvalificējoties, parādās atkal jaunas vakances. Kā saka - viss plūst un mainās.

Šodien, svētku dienā, pat negribas minēt to vārdu, kurš nu jau astoņus mēnešus ir pārņēmis cilvēku prātus visā pasaulē un mainījis mūsu dzīves. Šogad savus valsts svētkus latvieši svin pavisam neparasti, bez kopā sanākšanas, sadziedāšanās un sadejošanās. Tomēr, par spīti visam, svin. Arī Īrijā.

Nesen radio raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts, kurā arī man bija tas gods piedalīties, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Elita Gavele cita starpā teica, ka “nākamgad mēs plānojam aptauju par to, cik lietderīgi valsts ir ieguldījusi līdzekļus bērnu nometņu organizēšanā, jo tas ir skaisti, ka mūsu bērni var braukt uz Latviju un ceļot, bet jautājums ir, cik tas ir lietderīgi? Vai viņos tas ir veicinājis un raisījis domas par atgriešanos mājās, vai viņi zina labāk latviešu valodu?”

Dzīvojot Covid-19 rāmī, esam spiesti pārkārtoties, pielāgoties un meklēt neierastus risinājumus. Tieši tā varētu raksturot vidusskolas vecuma jauniešu latviešu valodas nometnes otro daļu, kas visu šo nedēļu norisinājās Droghedā, Co. Louth, un sākotnēji bija plānota šā gada pavasarī. Nometnē piedalījās 20 latviešu jaunieši, kas uz Droghedu bija atbraukuši teju no visas Īrijas.

Laikā, kad darbu, sadzīvi un jo īpaši ceļošanu uz Latviju ietekmē dažādi ierobežojumi gan mītnes zemē, gan dzimtenē, ne viens vien apsver domu par atgriešanos Latvijā. Par to, kas un kā Covid-19 pandēmijas laikā notiek remigrācijas laukā, portāls Baltic-Ireland.ie (BI) uz sarunu aicināja Rīgas plānošanas reģiona (RPR) remigrācijas koordinātori Dainu Šulcu.

Šogad, pasākuma “Sirds uz perona” desmitajā gadadienā, pirmo reizi tam pievienojās arī romantiskie un dzeju mīlošie Īrijas latvieši. Visdemokrātiskākais Dzejas dienu pasākums, kurš aizsākās 2011. gadā dzelzceļa stacijā Tukums I kā spēle, kā nosacīts radošās jaunatnes protests pret klasiskajiem pasākumiem, pulcēja gan dzejdarus, gan dzejas mīļotājus arī divās vietās Zaļajā salā.