Piektdiena, 24. novembris, Varda dienas: Velta, Velda

Interviju sērija. Latvieši dažādās pasaules malās par latviskuma saglabāšanu diasporā draugiem.lv

- 23.08.2017

IMG_4157Šajās intervijās nerunāsim par emigrācijas iemesliem dažādos laika posmos, bet gan par to, kā diasporā notiek cīņa par latviskuma saglabāšanu katrā nākošajā paaudzē, kā gadu gaitā mainās šīs cīņas metodes un kādi ir tās rezultāti. Lai arī mums visiem ir kopīga kultūra un valoda, diasporas kopienas dažādās valstīs ir atšķirīgas. Arī latviskuma saglabāšana, mainoties paaudzēm, mainās, jo mainās diasporas pieredze, mainās motivācija un mainās apstākļi, kas to visu ietekmē.

Ir valstis, kurās biedrības un latviešu sabiedriskā dzīve sāka veidoties jau aizpagājušajā gadsimtā. Te minama kaut vai viena no visvecākajām latviešu diasporas organizācijām pasaulē – Sanktpēterburgas Latviešu Evaņģēliski luteriskā draudze, kas sāka darboties 1835.gadā. Savukārt gadsimta beigu posmā biedrības un apvienības pasaulē sāka veidoties jau visai aktīvi, piemēram, Brīvo latvju biedrība Filadelfijā, kas dibināta 1892.gadā, vai Maskavas Latviešu apvienība, kas izveidojās 1895.gadā. Latviešu biedrību skaits pasaulē turpināja augt arī pagājušā gadsimta sākumā, īpaši pēc 1905.gada.
Ir virkne valstu, uz kurām latvieši aizplūda pēc Otrā pasaules kara un pēdējo septiņdesmit gadu laikā tur radīti stabili un spēcīgi latviešu centri. Tādi, kā Toronto latviešu biedrība Kanādā, Latviešu centrs Minhenē Vācijā, arī Adelaides latviešu biedrība Austrālijā un citur.
Pēdējais emigrācijas vilnis, nu jau mūsdienās, diapsorai ir devis jaunus vaibstus un jaunas sabiedriskās iniciatīvas. Rosība sākas zemēs, kurās līdz šim latviešu sabiedriskā dzīve bija gandrīz nemanāma. Spilgtākie piemēri tam ir Īrija un Dānija.
Katram laika posmam un katram emigrācijas vilnim ir bijuši savi iemesli un sava vēsture, bet mums visiem ir arī daudz kopēja. Šī interviju sērija būs stāsti par latviešu centieniem saglabāt savu identitāti dažādās pasaules malās un pirmais no tiem – intervija ar Māru Priedkalns (attēlā) no Austrālijas.

Māra Priedkalns. 1.daļa, Kā es uzaugu Austrālijā
Māra ir Austrālijas latviete, kas dzimusi ASV. Mēs satikāmies šovasar Īrijā un Māra piekrita sarunai par latviskuma saglabāšanu Australijā, jo tur nodzīvota viņas mūža lielākā daļa, tur pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi Māras mammas ģimene.
Māras stāstam centos saglabāt viņas īpašo Austrālijas latvietes akcentu, kas bija jaušams visas sarunas laikā.

“Manas mammas tēvs (Māras vectēvs, red.piezīme) nevarēja ciest Austrālijas vasaras. Viņš vienkārši nevarēja tās izturēt. Bet bija kaut kāds laiks, kad viņiem bija jādzīvo Austrālijā, jo viņiem bija iedota pilsonība. Taču līdzko viņš varēja, tā ar visu ģimeni pārcēlās uz ASV, uz Kalamazū, kur dzīvo ļoti daudz latviešu.
Mičiganā ir īsta ziema, gluži kā Latvijā un tas viņam patika. Tur mans vecaistēvs arī nomira un vecāmāte arī. Manai mammai jau bija kādi 19, vai 20, vai pat 21 gads, kad tas notika.
Mans tēvs tajā laikā atbrauca uz ASV mācīties. Viņš iesāka par veterinārārstu, bet turpināja ar anatomijas studijām. Tur, Amerikā, mani vecāki satikās un apprecējās. Es piedzimu Mineapolē. Pēc tam mēs vēl vairākus gadus dzīvojām Eiropā – Minhenē, Parīzē, Lionā, Keimbridžā.
Ap 1972. gadu tēvam piedāvaja darbu Adelaides Universitatē par Anatomijas profesoru un tā mēs pārcēlāmies uz Austrāliju. Man toreiz bija seši gadi un man tā bija pirmā sastapšanās ar Austrāliju, lai gan abi vecāki tur bija uzauguši.
Mans tēvs arvien uztraucās par to, ka latviešu valoda un kultūra izmirs un ka latviešu valoda Latvijā pārkrievosies un viņš apzināti atrada tādu sievu, kas viņam bija gatava dzemdēt daudz bērnu un tā arī bija. Es ģimenē esmu vecākā no sešiem bērniem.
Tēvs bija ļoti aktīvs latviešu sabiedrībā, gan korporācijā, gan baznīcā, Gaidās un Skautos, visādās organizācijās.
Pusaudžu gados es jau biju lepna, ka esmu latviete, bet grūtāk bija tad, kad biju vēl bērns. Man uz skolu mamma līdzi deva pusdienas un tur vienmēr bija latviešu ēdiens, kas atšķīrās no citu bērnu ēdiena. Mani klases biedri brīnījās, kāpēc man ir rupjmaize un aknu pastēte ar skābiem gurķīšiem un biezpiens ar redīsiem. Tagad es saprotu, ka tās bija īpašas un, es pat teiktu, izsmalcinātas maizītes, bet toreiz man bija kauns.
Un man arī, protams, nepatika iet uz to latviešu skolu katru sestdienu, kad es biju bērns. Austrāliešu bērni atpūtās vai gāja sportot, bet man bija jāiet uz skolu. Kad es izaugu lielāka, es, protams, sapratu, ka visas citas etniskās grupas – itāļi vai ungāri, vai grieķi darīja tāpat. Tie bērni taču arī gāja uz sestdienas skoliņām.
Kad es jau biju pusaudze, es biju lepna, kas varēju uzvilkt tautas tērpu. Tajā laikā vēl Latvija bija aiz Dzelzs aizkara un nebija nekādas izredzes turp aizbraukt. Un tā Latvija, kas mums toreiz tika iepotēta, bija tāda fantāziju pasaule. Mums tā bija kaut kāda Ūlmaņlaika fantāzija, kas mums tika iemācīta. To, kā ir patiesībā, nebija nekādu iespēju aizbraukt un apskatīties. Tā es uzaugu.
Tas, kā es pati kļuvu par skolotāju, notika ļoti dabiski. Es sāku palīdzēt latviešu skoliņā jau 15 gadu vecumā. Tajā laikā Austrālijas skolās vēl varēja nolikt eksāmenu latviešu valodā, kā papildus priekšmetu divpadsmitajā klasē, tāpēc es nopietni mācījos un tā vairs nebija latviešu skoliņa, bet nopietna gatavošanās eksāmenam otrdienu vakaros.
Tajā laikā es paralēli palīdzēju arī latviešu skolā, kas bija pats par sevi saprotams. Sākumā tā bija bērnudārza klasītes vadīšana, bet vēlāk, kad man pašai piedzima bērni, tad sāku strādāt klasēs. Parasti tās skolotājas, kas māca latviešu skolās, iet arī tālāk uz vasaras vidusskolu. Es vairākus gadus vadīju Adelaides latviešu pamatskolu un kopš 2000.gada es esmu mācījusi arī latviešu vasaras vidusskolā.”

Par to, ko un kā Austrālijas latvieši dara, lai saglabātu latviskumu saviem bērniem un mazbērniem, Māras skatījums turpinājumā rītdien.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie

SIF_logo31



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie