Sestdiena, 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšanas diena.Varda dienas: Doloresa, Aleksandrs

Interviju sērija. Latvieši dažādās pasaules malās par latviskuma saglabāšanu diasporā draugiem.lv

- 24.08.2017

IMG_3965Māra Priedkalns. 2.daļa. Tagad latviešu valodu mācu pati
Kad pirms nedēļas sarunājāmies ar Māru, jautāju, kā tagad, pēc daudziem gadiem un ar tik bagātu pieredzi, norit viņas latviskā ikdiena nelatviskā zemē? Māra stāsta, ka pastāvīgi strādā ar pusaudžiem Annas Ziedares vārdā nosauktajā Vasaras vidusskolā, kas izvietojusies latviešu īpašumā “Dzintari”, Dienvidaustrālijas pavalstī.

Pirms daudziem gadiem Mārai pašai ir bijis tas gods tur mācīties, kad skolas dibinātāja Anna Ziedare vēl bija dzīva. Arī Māras mamma Sarma Priedkalns ir vadījusi šo vasaras vidusskolu. Mammai tur esot arī sava vieta – skaists koka galds ar soliem kalna galā, kur atpūšoties var redzēt jūru. Tur atrodas arī viņai veltīta piemiņas plāksnīte. To Māra arvien rādot saviem bērniem. Viņas divi jaunākie vecmāmiņu Sarmu nav redzējuši, tāpēc Mārai ir vieta, kurp viņus aizvest, parādīt un pastāstīt.
Par Annu Ziedari Māra saka: “Viņa bija no Melburnas, ļoti enerģiska, ļoti patriotiska, ļoti stingra, bet mēs viņu ļoti mīlējām. Mēs viņu saucām par Ziedarmāmiņu. Viņa varēja būt arī visai barga un dažus vidusskolniekus, kas nemācēja uzvesties, aizsūtīja mājās. Un gandrīz katru gadu vidusskolā ir kāds, ko nākas sūtīt mājās.” Piemēram, pagājušogad viens palaidnis bija izdomājis, ka jāaizdedzina pūšamais dezoderants un to arī istabā bija izdarījis. Protams, sākusi kaukt signalizācija un atbraukuši ugunsdzēsēji. Šāds izbraukums maksā lielu naudu un vidusskolai tās bijušas lielas nepatikšanas. Bet puisim vidusskola bija jāatstāj.
Tev ir lieliska iespēja salīdzināt, kā bija toreiz un kā tagad – ar jaunajiem iebraucējiem, piemēram, tādiem, kā mēs šeit, Īrijā. Vai tu redzi, ka mēs ejam to pašu ceļu, ko jūs, jeb ir atšķirības?
Tas ceļš, kā jūs esat šurp tikuši, ir galīgi savādāks. Mani vecvecāki bija kara bēgļi, bet šeit ir vairāk, laikam, ekonomiskie. Bet tie bērni, kas tagad ir dzimuši Īrijā, viņi ir kā mana paaudze. Un tas ir ļoti līdzīgi. Ja bērni nāk no tādām ģimenēm, kur abi ir latvieši jeb arī: ja māte ir latviete un pati ir dzimusi un augusi Latvijā, viņai ir ļoti viegli runāt ar savu bērnu latviski. Man nav tik viegli, jo latviešu nav mana pirmā valoda.
Godīgi sakot, man pašai ir vieglāk runāt angliski. Padomā: bērni iet skolās, viņi tur mācās angļu valodā un viņiem ir visi tie paši šķēršļi, kas mums bija. Ja tu atnāc no skolas un gribi ar mammu runāt par to, kas notika skolā, ir baigi grūti tūlīt pārslēgties uz latviešu valodu. Mans tēvs bija ļoti stingrs un obligāti vajadzēja ar tēvu runāt latviski. Un līdz pat šai dienai nav iespējams, ka es ar savu tēvu runātu angliski. Bet mamma bija pielaidīgāka un, kad mēs atnācām no skolas un gribējām izkratīt sirdi, tad varējām to darīt angliski. Un tad, protams, bērni savā starpā sāka runāt angliski arī mājās. Tā tas īstenībā notika. Es nezinu, kā tas notiek citās ģimenēs, bet tā bija mūsu ģimenē. Godīgi sakot, es ar saviem brāļiem un māsām savā starpā arī runāju angliski. Un ne tikai bērnībā un pusaudžu gados, bet arī tagad. Es esmu uztrenējusi savu latviešu valodu, jo es bieži braucu uz Latviju, bet iedomājies cilvēkus, kuri to nedara tik bieži. Mans brālis Dāvids māca latviešu valodu pamatskolā, bet mēs visi runājam ar tādu samērā stipru akcentu, un, protams, savā starpā mēs runājam angliski. Varbūt, ka to nevajadzētu teikt, bet tā ir patiesība.
Un tas notiks arī ar šo paaudzi Īrijā, ja viņi paliks un dzīvos te. Bet es domāju, ka tas nav pasaules gals. Kad cilvēks aizbrauc uz Latviju, tad, protams, ir jālieto latviešu valoda. Ja iesaistās latviešu sabiedrībā, tad arī ir jālieto latviešu valoda.
Pie mums uz Austrāliju pēdējā laikā brauc latvieši no Latvijas, pārsvarā tādi, kas aizprecējušies, un šie latvieši ienāk mūsu latviešu skolās un paceļ to valodas līmeni uz augšu bišķītiņ.

Vai tie latvieši, kas tagad brauc uz Austrāliju, aktīvi iesaistās vietējā latviešu dzīvē?
Kā kurš, bet tie, kas iesaistās, tie ir ļoti aktīvi. Ir sievietes, kas dzīvo Austrālijā jau 10 – 15 gadus. Vispirms viņas sāk mācīt latviešu skoliņās un tad jau viņas ir kaut kādās latviešu organizācijās, aktīvi kontaktējas ar Latviju un mēs esam ļoti priecīgi par šiem cilvēkiem. Ja mums ir kādas gramatiskas problēmas, tad mēs zvanam viņiem un prasam, kā tagad šito pareizi teikt? Jo patiesība ir tāda, ka daudziem sabiedriskajiem vadītājiem manā paaudzē valoda klibo.
Un kā iet ar visjaunāko, šķiet, nu jau ceturto latviešu paaudzi Austrālijā?
Tā ir paaudze, kas pārsvarā ir no jauktām laulībām. Un tā ir vairāk kā kultūras saglabāšana, bet valodu bērni mācās kā otro valodu. Tā vairs nav pirmā, tā ir otrā valoda. Un vasaras vidusskolā notiek tas, ka mēs gribam šos bērnus aicināt uz vidusskolu neatkarīgi no tā, vai viņiem valoda ir jeb nav. Mēs gribam saglabāt kultūru. Latviešu valodas stundā nometnes sākumā bērni tiek pārbaudīti un tiem, kam zināšanas ir uz nulli, tie iet pie vienas ļoti labas skolotājas, kas ir no Latvijas – Ilzes Gaigalas. Viņa Latvijā māca nelatviešiem runāt latviski un viņai ir sava metodika, kā to darīt. Viņa sāk no paša sākuma ar lietvārdiem un ar alfabētu. Bērni pie viņas iet iemācīties lasīt, rakstīt un runāt. Bet tie, kam ir tāds kā astotās klases līmenis, tie iet pie citas latviešu valodas skolotājas. Bet, protams, visi kopā iet uz dziedāšanu, dejošanu, folkloru, ticības mācību un arī vēsturi.
Pēdējā gadā skolēniem ir jāraksta projekts. Tie, kas nav spējīgi rakstīt latviski, drīkst to darīt angliski. Un tā viņi arī nobeidz to vasaras vidusskolu. Kad es pati gāju vasaras vidusskolā, tad bija sodi par anglisko runāšanu, bija katrupeļus jāmizo vai tualetes jātīra. Tā bija ļoti nopietna lieta, jo mēs mācējām runāt latviski, bet tagad, kad bērni vispār nemāk runāt, tad … Jā, diemžēl latviešu valoda netiek lietota vairs tik daudz kā astoņdesmitajos gados.
Cik jums vispār ir jauniešu, cik ir to, kas paši vēlas un grib doties uz vasaras vidusskolu?
Ap simts, no 70 – 100 un vēl audzinātāji, tie, kas atbildīgi par nodarbībām ārpus mācību stundām un arī uzvedību, lai bērni laicīgi ietu gulēt un tamlīdzīgi. Tad vēl ir ieviržu vadītāji. Kopā cilvēku ir daudz un nometnes ir pārslogotas. Pagājušogad man bija tā, ka es gulēju savā klasē. Tur bija gulta un es vienkārši sāku tur gulēt, jo man tā bija ērtāk. Mēs arī domājam par to, ka mums vajadzētu piebūvēt klāt kaut kādas mītnes bērniem un tas nozīmē, ka mums jauniešu skaits neiet zudumā, bet valoda gan iet zudumā. Tā lielā cerība ir tā, ka būs latvieši, kas aizbrauks uz Latviju, nodzīvos tur gadu vai divus un tad viņu valoda uzlabosies.
Ko tu novēlētu tādai jaunai kopienai kā latviešiem Īrijā?
Nezaudējiet kontaktus ar Latviju, jo Latvija jums ir tik tuvu. Mums no Austrālijas tas ir ļoti tāls un arī ļoti dārgs ceļš. Un padomju laikā tikt uz Latviju bija gandrīz neiespējami. Tagad ir citādi. Es zinu, ka cilvēki katru gadu brauc uz Jāņiem. Un ja Latvija ir tik tuvu, tad es novēlu jaunajiem, lai viņi neaizmirst Latviju un lai braukā. Ir skaidrs, ka Īrijā ir laba dzīve un savu dzīvi daudzi veidos šeit, bet jums ir ideāla situācija, jo esat tik tuvu pie Latvijas un nav arī dārgi turp aizbraukt. Un tas ir arī veids, kā uzturēt valodu. Kultūru uzturēt ir vieglāk, bet valodu – grūtāk.
Paldies Mārai par atklāto stāstījumu un novēlu labas sekmes viņas darbā ar jauno paaudzi Austrālijā.

Nākošā pieredze un nākošā saruna portālā jau pēc pāris dienām ar Intu Lāčplēsi no ASV.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild tā autore Sandra Bondarevska.

FOTO: baltic-ireland.ie

SIF_logo31



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie