Diasporas bērnus Latvija “atbalstīs” ar aizliegumu piedalīties konkursā
Latvijas sabiedrības integrācijas fonds ir izsludinājis kārtējo projektu konkursu ar skaļu saukli, skaļām prioritātēm un prasībām. Viena no tām – visos projektos kā dalībniekus obligāti (!) iesaistīt ārvalstīs dzīvojošās diasporas bērnus. Protams, ka konkursā nav ļauts piedalīties pašām diasporas organizācijām, skolām, pulciņiem un visiem citiem oficiāliem veidojumiem, un pat kā oficiāliem projekta partneriem ne.
Pasākumus diasporas vajadzībām rīkos tikai un vienīgi Latvijas organizācijas, kas, acīmredzot, pārzin diasporas vajadzības labāk, kā pašas diasporas. To var izdomāt tikai Latvijā, bet, kā mēs lieliski zinām, nekas jauns jau tas nav.
Ja kāds no Latvijas potenciālajiem projektu pieteicējiem vēlas, tad, saprotams, var arī sadarboties ar diasporu, citēju: „Projekta ietvaros var sadarboties arī ar ārvalstīs reģistrētām izglītības iestādēm (neiesaistot tās kā oficiālus partnerus), piemēram, informācijas izplatīšanā diasporai par ārpusskolas pasākumu programmu vai tml. Taču no programmas finansējuma netiek segtas ārvalstu izglītības iestāžu izmaksas, kas varētu rasties šādas sadarbības rezultātā.”
Tas nozīmē, ka nedz tai pašai informācijas izplatīšanai, nedz grupu organizēšanai, nedz vietējām transporta izmaksām un citiem izdevumiem, piemēram Īrijai, finansējumu dot ir aizliegts, lai gan bez diasporas bērniem, kā jau iepriekš sacīts, projekts iztikt nevarot, jo tad obligātā prasība netiks izpildīta. Un tad nu atkārtosies tas pats, kas pagājušajā gadā, kad pretimnākot Ģertrūdes Fondam, Īrijas latviešu luterāņu draudze lielā steigā vāca kopā bērnus (ka tik būtu noteiktais skaits), lai vismaz kādu nosūtītu uz Latviju un Ģertrūdes projekts neizgāztos. Šāda pieeja droši vien ir labi atbalstāma Latvijā un tur droši vien to uzskata par pilnīgi normālu.
Un vēl – konkursa rīkotāji lēš, ja 2013.gadā ar kopējo finansējumu – 54 000 latiem – programmas ietvaros paredzēts atbalstīt vismaz 5 projektus, iesaistot tajos vismaz 225 bērnus, tajā skaitā 40% no diasporas. Tātad ārvalstīs „dzīvojošie procenti” skaitliski būs tikai 90 bērnu un katrs no tiem kopumā vidēji „bruto” tiks atbalstīts ar 600 latiem. Nav jābūt matemātiķim, lai redzētu kāda ir šīs programmas efektivitāte un kur īstenībā aizies liela daļa programmas naudas. Runājot par minētajiem 90 bērniem, jāatceras, ka tas ir kopējais skaitlis, kas attiecas gan uz Īrijas, gan Lielbritānijas, gan Vācijas, Zviedrijas, Krievijas, ASV, Austrālijas utt bērniem. Ja šo skaitli izdalītu proporcionāli uz visām valstīm, kur mīt latvieši, tad no katras ne daudz ne maz, bet labākajā gadījumā veseli 3 bērni iegūtu labumu.
Viena no paredzētajām finansējuma pozīcijām ir, piemēram, projekta administrēšana. Latvijas organizācijas sevis atalgošanai + administrēšanai drīkst iestrādāt projektā 20% no visām projektā paredzētajām izmaksām un tas, protams, ir kārdinoši, jo te ļauts iekļaut:
1. personāla atalgojums
1.1. pastāvīgā personāla atalgojums
1.2. uz projekta laiku piesaistītā personāla atalgojums
1.3. izmaksājamie pabalsti un kompensācijas
Paredzēt drīkst arī konsultantu un ekspertu izmaksas un komandējumu izmaksas, pat komunālos pakalpojumus, tostarp telefona sarunas. Bet – nekas no tā visa nepienākas tiešās mērķa grupas – diasporas bērnu organizētājiem ārvalstīs. Jums mīļie, tiks tikai tādi „labumi”, kādus nolems dzimtenē, turklāt pat nepajautājot, vai šie „labumi” jums maz vajadzīgi.
FOTO: baltic-ireland.ie
reklāma: reklama@baltic-ireland.ie
redakcija: info@baltic-ireland.ie
4. Maija Režīms jau totāli degradējies! Tālāk vars nav kur. Tagad “uztaisīs varku” uz aizbraucēju bērniem.
Bērni šinī biznesa plānā ieņem godpilno izejvielas – resursa vietu. Režīmam nauda nekad nesmird!
Nu man jau gan liekas, ka krāsas te ir pamatīgi sabiezinātas…
Tas, ka projektos piedalās Latvijas organizācijas nav nemaz tik slikti, jo diasporas bērni nenoliedzami iegūst vairāk apmeklējot nometnes vai cita veida pasākumus Latvijā, nekā vinu mītnes zemēs, kurās viņi dzird tikai nostāstus par Latviju… Domāju, ka tie bērni, kas tika uz Ģertrūdes fonda rīkoto nometni bija gana apmierināti…
Vēl jo vairāk , ka Īrijas latviešu sabiedrībai jau nu nevajadzētu uztraukties par šo konkursa nolikumu, jo mums taču ir sava Latvijā reģistrēta ĪLNP, kuras dibināšanas pamatā viens no argumentiem taču bija tieši tas, ka būs ieseja piedalīties šāda veida konkursos. Vienīgi, ka tai vēl nav nepieciešamās pieredzes …
Ar interesi pārasīju šā konkursa nolikumu, un mani patiesi pārsteidza raksta autores tentenciozitāte jeb arī lasīt neprasme. Tur ir skaidri un gaiši rakstīts:
“Izmaksas, kas sadarbības partnerim radušās saistībā ar projektā paredzēto uzdevumu izpildi, ir attiecināmās izmaksas un var tikt segtas no projektam piešķirtā programmas finansējuma. Izmaksas var segt arī pats sadarbības partneris no saviem līdzekļiem. Ja sadarbības partneris ir ārvalstīs reģistrēta nevalstiskā organizācija, programmas finansējums partnerim netiek nodots, bet faktiskās attiecināmās izmaksas, kas partnerim rodas saistībā ar projekta īstenošanu, projekta iesniedzējs uzskaita savā grāmatvedībā un sedz no projektam piešķirtā finansējuma.
Uzsākot projekta īstenošanu, projekta iesniedzējs var noslēgt rakstisku vienošanos ar sadarbības partneri, nosakot abu pušu atbildību projekta īstenošanā, partnerim paredzēto finansējumu un citus nosacījumus. ”
Kurš tad ārvalstu organizācijām liedz iesaistīties kā kā oficiāliem sadarbības partneriem? Tas, ka finansējums netiek nodots cash?
Un kur rodas tie 600 ls uz cilvēku? Ja šos 54000 izdala uz 225 bērniem, uz katru iznāk 240 Ls un vai tā tiešām ir milzīga summa, ja tiek runāts par minimālo bērnu skaitu nevis maksimālo. Nekur jau nav teikts, ka pasākomos nevar piedalīties lielāks bērnu skaits…
Piebilstot vēl pie iepriekšējā, ņemot vērā to, ka šo pasākumu organizetāji nedrīkst plānot ieņēmumus no jebkādas saimnieciskās darbības un dalības maksām mērķauditorijai, tad zinot, cik lielas ir izmaksas šādu pasākumu organizēšanā, ir grūti iedomāties šo projektu kā baigo zelta āderi…
Man nav arī izprotams, sašutums par to , ka ārvalstīs reģistrēta izglītības iestādes drīkst piedalīties kā neoficiāls partneris . Vai tiešām mums Īrijā ir tik daudz šo Īrijā reģistrēto izglītības iestāžu? Manuprāt, šeit ir dažādas biedrības (nevalstiskās organizācijas), kuru paspārnē darbojas svētdienas skoliņas. Vai tiešām tās ir reģistrētas kā izglītības iestādes? Var jau būt… tiešām nezinu visu skolinu juridisko statusu..bet arī, ja tā būtu, mums ir pietiekoši daudz nevalstisko organizāciju, kas varētu iesaistīties šajos projektos, meklējot Latvijā sadarbības partnerus, lai mūsu pašu bērni varētu piedalīties šajos Latvijā rīkotajos pasākumos.
Liela brēka maza vilna…. bet arī tas jau nav nekas jauns…
Cienījamie komentētāji,
Paldies par viedokļiem, taču rakstot komentārus būtu ieteicams izlasīt vispirms rakstu pilnībā un pēc tam, ja ir vēlme, tad visu nolikumu, kā arī pārējos LSIF publicētos materiālus, ieskaitot vadlīniju pamatdokumentu – Ministru kabineta noteikumus Nr.696. Turklāt, vienā no komentāriem piesauktajā citātā (no nolikuma 6.lpp.) ir jāpievērš uzmanība projekta vadības terminam “attiecināmās izmaksas”, kas nav un nekad nav bijis piešķīrums vai cita veida programmas atbalsts (arī netiešais jeb tā sauktais “in-kind contribution”). Līgumu slēgšana ar partneri attiecas tikai un vienīgi uz tiem partneriem, kas arī ir Latvijā reģistrētas organizācijas, piemēram, ja latviešu skola sadarbojas ar krievu skolu, tad viena ir iesniedzējs, bet otra partneris, uz diasporas organizācijām tas neattiecas.
Pilnībā iepazīties ar materiāliem nav sarežģīti un ir pat ļoti vēlams, turklāt tas ikvienam dotu skaidrību, ka fonds nekādā veidā nefinansē diaporas organizācijas, kas izsludinātajā konkursā ir nosaukta par tiešo mērķa grupu. Ja rodas vēlme pārliecināties personīgi, tad jautājumus var adresēt un uzdot LSIF konsultantam Ralfam Spādem, kas vēl vienkāršākā valodā to izskaidros ikvienam interesentam, arī tiem, kam ir “viedoklis” un vēlas tikai komentēt. Rakstā minētajā konkursā nauda nevar tikt izlietota nevienam pasākumam un nevienai aktivitātei ārpus Latvijas, pat ja tā ir sadarbība ar kādu no Latvijas organizācijām. Pārdomas par to, vai tas ir labi vai slikti, protams, ir katra paša ziņā.
Esmu izlasījusi gan rakstu, gan nolikumu, un nolikuma punkts 2.2. skaidri norāda uz to, ka citās valstīs reģistrētās nevalstiskās organizācijas var būt kā sadarbības partneri un viņu izmaksas tiek segtas no finansējuma budžeta. Attiecināmajās izmaksās ir minēts ne tikai MK noteikumi 696 (par komandējumiem), bet arī tas, ka ” • ceļa izdevumi mērķa grupas dalībniekiem (un pavadošajam personālam) nokļūšanai no mītnes zemes līdz Latvijai un atpakaļ (lidmašīnu biļešu cenas nedrīkst pārsniegt cenas, kas attiecīgajā lidojumā noteiktas ekonomiskajā klasē)”
Komentāros nav iespējas pasvītrot un izcelt vajadzīgo tekstu, kā tas ir iespējams rakstā tādēļ tas būtu jālasa uzmanīgi, lai nepalaistu garām zemāk iekopētajā tekstā šo būtisko informāciju.
2.2. Sadarbības partneri
Projektus var īstenot individuāli vai piesaistot sadarbības partnerus.
Sadarbības partneri var būt:
• Latvijas Republikā reģistrētas biedrības vai nodibinājumi;
• Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības iestāžu reģistrā reģistrētas izglītības iestādes;
• citās valstīs reģistrētas nevalstiskās organizācijas.
Uz sadarbības partneriem attiecināmi tie paši nosacījumi, kas uz projektu iesniedzējiem (skat. Konkursa nolikuma 2.1.2.punktu).
Ja projekta īstenošanā paredzēts iesaistīt sadarbības partneri, projekta iesniegumam jāpievieno sadarbības partnera organizācijas atbildīgās amatpersonas parakstīts partnerības apliecinājums (projekta iesnieguma veidlapas F sadaļa), apliecinot, ka sadarbības partneris ir iepazinies ar projekta iesniegumu un izprot savu lomu projektā, kā arī uz to nav attiecināmi augstāk minētie ierobežojumi.
Izmaksas, kas sadarbības partnerim radušās saistībā ar projektā paredzēto uzdevumu izpildi, ir attiecināmās izmaksas un var tikt segtas no projektam piešķirtā programmas finansējuma. Izmaksas var segt arī pats sadarbības partneris no saviem līdzekļiem. Ja sadarbības partneris ir ārvalstīs reģistrēta nevalstiskā organizācija, programmas finansējums partnerim netiek nodots, bet faktiskās attiecināmās izmaksas, kas partnerim rodas saistībā ar projekta īstenošanu, projekta iesniedzējs uzskaita savā grāmatvedībā un sedz no projektam piešķirtā finansējuma.
Uzsākot projekta īstenošanu, projekta iesniedzējs var noslēgt rakstisku vienošanos ar sadarbības partneri, nosakot abu pušu atbildību projekta īstenošanā, partnerim paredzēto finansējumu un citus nosacījumus.
Projekta ietvaros var sadarboties arī ar ārvalstīs reģistrētām izglītības iestādēm (neiesaistot tās kā oficiālus partnerus), piemēram, informācijas izplatīšanā diasporai par ārpusskolas pasākumu programmu vai tml. Taču no programmas finansējuma netiek segtas ārvalstu izglītības iestāžu izmaksas, kas varētu rasties šādas sadarbības rezultātā. ”
Protams, ka konkrētais fonds nesponsorē diasporas organizācijas! Bet vai tad tāds ir šī projekta uzdevums??? Var būt, pirms trakot, ka nav atbalstīta diaspora, der izlasīt projektu konkursa pamatojumu? Tur nebūt nekas nav minēts par diasporu organizāciju atbalstu, bet gan par mērķi saglabāt diasporas saikni ar Latviju! Tas nozīmē, ka diasporas nevalstiskajām organizācijām ir iespēja sadarboties ar organizācijam Latvijā un tādējādi sekmēt bērnu saikni ar Latviju, kas ir šīs tiešais uzdevums!
Jā, nevar to izmantot ārpus Latvijas, bet, ja diasporas organizāciju mērķis patiešām ir šejienes latviešu bērniem saglabāt saikni ar Latviju, tad šis konkrētais konkurss nekādi šīs iespējas neierobežo – taisni otrādi – Īrijas latviešu bērniem var tikt dot iespēja apmeklēt Latviju un tikties ar latviešu bērniem Latvijā. Un tas viennozīmīgi ir efektivāk,kā uzaicināt dažus Latvijas pedagogus uz šejieni…
Bet tas nu tiešām ir jautājums katram priekš sevis, kas ir svarīgāk – bērni jeb ambīcijas…
Cienījamie komentētāji,
Paldies par viedokļiem. Ir lieliski, ka lasītājus raksts nav atstājis vienaldzīgus un ir rosinājis diskusiju. Pārdomas, secinājumi un personīgas nostājas paušana apliecina to, ka mūsu vidū ir aktīvi sabiedrības locekļi, kas vēlas izprast Latvijas ierēdņu nostāju diasporas jautājumā un izpaust personīgu attieksmi.
“Īrijas latviešu bērniem var tikt dot iespēja apmeklēt Latviju un tikties ar latviešu bērniem Latvijā. Un tas viennozīmīgi ir efektivāk,kā uzaicināt dažus Latvijas pedagogus uz šejieni…”
Ilze, Jūs nu gan esat nonākusi pretrunās pati ar sevi, ņemot vērā, ka bijāt iepriekšējās 3×3 nometnes ĪRIJĀ vadītāja….
Cienījamā Laine! Es neesmu nonākusi pilnīgi nekādās pretrunās , jo vairāk pati ar sevi! Pirmā 3×3 nometne nenoliedzami bija ļoti laba pieredze gan tās dalībniekiem, gan rīkotājiem, gan ieviržu vadītājiem. To, ko ieguvām šai nometnē neviens un nekad mums neatņems! Bet tieši šīs nometnes pieredze un tajā gūtās atziņas lika izvērtēt , kas ir labi, kas ir ne tik labi, un kā to visu pielietot nākotnē. Bija grūti nepamanīt, ka latviešu bērni savā starpā komunicē angliski… un tā ir problēma! Varēja jau ,protams, skraidīt pakaļ bērniem un nepārtraukti aizrādīt, ka jārunā laviski, bet tā nav izeja – bērniem ir vajadzīga tieši šī latviskā vide, kur viņiem nebūtu iespējas sarunāties angliski , kur visapkārt viņi dzirdētu tikai latviešu valodu. Tieši šajā nometnē valodnieks Austris Grasis teica, ka bērniem pēc iespējas vairāk ir jāatrodas latviskā vidē, Latvijā, kontaktējoies latviski ar latviešu bērniem, lai viņi pavisam neaizmirstu dzimto valodu, bet gan to labāk apgūtu. Un es esmu pārliecināta, ka no šādām nometnēm vai cita veida pasākumiem, kur diasporas bērni var apmeklēt Latviju , bērni tikai iegūs… un ir muļķīgi turēties tikai pie 3×3 kā pie vienīgā latvietības nesēja. Ja ir iespēja izmantot arī citas alternatīvas, tad kāpēc to nedarīt? Ieguvēji būsim mēs visi!
Dažs labs bērns, kas piedalījās Ģertrūdes fonda nometnē gadiem nebja bijis Latvijā! Latvija viņam ir kas jauns un neapgūts.. un kā vēl labāk var stiprināt šīs saites, ja ne apmeklējot šo valsti!
3×3 ideja un mērķi vnk lieliski, un es patiešām ceru, ka tā šeit iesakņosies un kļūs par tradīciju šeit , jo ir jauki, ka nedēļu nometnes dalībnieki var justies TĀ KĀ Latvijā, smeļoties spēkus ilgam laikam uz prieksu, bet tomēr tā nav Latvija… Latviju nevar apgūt no nostāstiem – tā ir jāredz, jāsadzird, jāizjūt, jaizgaršo un jāieslēdz sev dziļi sirdī! Nevienam taču nerodas šaubas , ka peldēt nav gluži tas pats, kas lasīt par peldēšanu….