Pirmdiena, 23. oktobris, Varda dienas: Daina, Dainida, Dainis

LU DMPC publicē ziņojumu par diasporas saskarsmi ar mītnes zemju valsts institūcijām un darba devējiem draugiem.lv

- 13.02.2017

unnamed1Latvijas Universitātes (LU) Diasporas un migrācijas pētījumu centrs (DMPC) publicējis ziņojumu par Latvijas diasporas pieredzi saskarsmē ar valsts institūcijām un darba devējiem ārpus Latvijas.
Ziņojums balstīts uz 2015.gadā LU Filozofijas un Socioloģijas institūtā realizētā projekta “Latvijas emigrantu kopienas” rezultātiem, kura ietvaros tika aptaujāti 14068 ārvalstīs (Īrijā – 476) dzīvojošo Latvijas izcelsmes cilvēku.

Galvenais uzsvars šajā ziņojumā ir uz diasporas pieredzi ar dažādām valsts vai pašvaldību institūcijām – tām, kuras nodarbojas ar sociālās apdrošināšanas numuru piešķiršanu, nodokļu administrēšanu, nodarbinātības dienestiem, izglītības un veselības aprūpes iestādēm, policiju un tiesu, pašvaldībām, darba inspekciju un arodbiedrībām. Ziņojuma noslēgumā sniegts īss ieskaits arī diasporas pieredzē saskarsmē ar darba devējiem ārvalstīs, t.sk. diskriminācijas pieredzi dažādos jautājumos. Ziņojums atklāj, kurās valstīs un no kuru institūciju puses Latvijas diasporas pārstāvji saskaras ar nelaipnāko, netaisnīgāko attieksmi, un kur tiem ir grūti panākt sev vēlamo rezultātu.
Lielākā daļa ārvalstīs dzīvojošo Latvijas diasporas pārstāvju ir saskārušies ar mītnes zemes valsts vai pašvaldību institūcijām – visbiežāk ar iestādi, kas atbild par sociālās apdrošināšanas numuru piešķiršanu, veselības aprūpes iestādēm un nodokļu administrēšanas iestādēm.
Sniegtās atbildes liecina, ka dažkārt iestāžu sniegtā informācija ir bijusi nepilnīga un nepietiekama, īpaši gadījumos, kad Latvijas diasporas pārstāvji nonākuši saskarsmē ar policiju vai tiesu (katram sestajam pietrūka informācijas). Tātad, tieši šajās jomās ir būtiski palīdzēt Latvijas izcelsmes emigrantiem, nodrošinot informatīvo un cita veida atbalstu. Tomēr kopumā informācijas nodrošinājums dažādās mītnes valsts iestādēs parasti ir pietiekams. Ziņojumā atsevišķi aplūkots informācijas trūkums dažādās valsts iestādēs lielākajās Latvijas diasporas mītnes zemēs, sniedzot praktisku informatīvo atbalstu darbā ar diasporu.
Situācijas, kad Latvijas diasporas pārstāvji saskārušies ar nelaipnu un neatsaucīgu attieksmi no valsts vai pašvaldību iestāžu puses, nav īpaši izplatītas. 16% saskārās ar nelaipnu attieksmi darba inspekcijā, 11% – tiesā.
Vērtējot iestādes darbinieku taisnīgu izturēšanos (bez aizspriedumiem vai diskriminācijas), visnegatīvāko vērtējumu Latvijas diasporas pārstāvji snieguši mītnes zemes darba inspekcijai. Katrs desmitais Latvijas diasporas pārstāvis kā netaisnīgu un diskriminējošu vērtē savu saskarsmi ar mītnes zemes nodarbinātības dienestu. Svarīgi nodrošināt Latvijas diasporas pārstāvju interešu aizsardzību un novērst diskrimināciju šajā jomā.

Runājot par apmierinātību ar saņemto pakalpojumu vai palīdzību kopumā, visbiežāk diasporas pārstāvjus neapmierināja saskarsmes ar mītnes zemes darba inspekciju un nodarbinātības dienestu rezultāts: 17% pakalpojums vai palīdzība drīzāk vai pilnībā neapmierināja. 15% palika drīzāk vai pilnībā neapmierināti ar saskarsmes ar policiju, tiesu, un veselības aprūpes iestādi rezultātu. Šis rezultāts apliecina, ka visaktuālākās problēmas diasporas pārstāvjiem saistītas ar saskarsmi ar iestādēm, kas atbild par nodarbinātību, kam seko
likumsargājošās un veselības aprūpes iestādes.
Atbilstoši aptaujas datiem, 15% Latvijas diasporas pārstāvju nav rakstiska darba līguma ar darba devēju, un 17% darba devējs neveic vai iespējams neveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Var secināt, ka aptuveni katrs sestais ārpus Latvijas strādājošais ārvalstu darba tirgū ir nedrošā un neaizsargātā situācijā.
Ar jebkādu darba devēja nevienlīdzīgu, diskriminējošu attieksmi saskārušies 35% strādājošo Latvijas diasporas pārstāvju. Ne vien diskriminācijas izplatība, bet arī raksturs dažādās valstīs atšķiras. 18% respondentu norāda, ka, viņuprāt, par līdzīgu darbu viņi saņem mazāku atalgojumu nekā vietējie iedzīvotāji, turklāt šāda situācija izteikti raksturīga Vācijā un Ziemeļvalstīs (29%). 14% uzskata, ka viņiem biežāk nekā vietējiem uzdod neizdevīgus un/vai nepatīkamus darbus, bet 12% – ka ir grūtāk vienoties par piemērotu darba grafiku – īpaši Vācijā un Dienvideiropā. Vēl 12% ievērojuši, ka darba devējs viņiem izvirza stingrākas darba disciplīnas un/vai darba produktivitātes prasības nekā vietējiem – uz šo situāciju visbiežāk norāda Austrumeiropas valstīs, Lielbritānijā un Īrijā dzīvojošie. Aprēķinātais darba vietas diskriminācijas indekss parāda, ka lielākā daļa valstu, kurās vērojami augstākie darba devēja diskriminācijas rādītāji, ir Ziemeļeiropas vai Rietumeiropas valstis.
Ar diskrimināciju visbiežāk saskārušies Latvijas diasporas pārstāvji, kuri ārzemēs dzīvo nesen (līdz diviem gadiem), kuri dzīvo mazpilsētās un laukos, vīrieši, citu tautību, izņemot krievus, pārstāvji, cilvēki ar zemiem ienākumiem un zemu vai vidēju izglītības līmeni, kvalificēti un nekvalificēti strādnieki, jauni cilvēki līdz 24 gadu vecumā, kā arī 65 vai vairāk gadu vecumā. Šīs ir visneaizsargātākās emigrantu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ var būt grūti meklēt palīdzību. Visbiežāk ar diskrimināciju saskārušies lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības, būvniecības, rūpniecības un enerģētikas, transporta un uzglabāšanas jomā strādājošie. Tāpat visbiežāk netaisna attieksme novērota uzņēmumos, kas reģistrēti Latvijā. Nozīme ir arī līguma veidam: ar netaisnu attieksmi biežāk saskārušies tie, kuri strādā tikai uz mutiskas vienošanās pamata vai pamatojoties tikai uz rakstisku līgums ar pagaidu darbu aģentūru. Tāpat netaisna attieksme biežāk sastopama situācijās, kad darbiniekam ir līgums tikai uz noteiktu īsu laiku, pagaidu līgums, vai līgums par noteikta darba izpildi (līdz 1 gadam). Var secināt, ka diskriminācijas novēršanai ir būtiski mazināt nodarbinātību ēnu ekonomikā un aktīvāk informēt Latvijas valstspiederīgos par viņu tiesībām, strādājot ārvalstīs, tostarp uz aģentūru līgumu vai īstermiņa līgumu pamata, īpaši pievēršoties konkrētām problemātiskajām nozarēm.
Pētījums atklāj, ka saistība starp valsts iestāžu un darba devēju diskrimināciju ir vāja (korelācijas koeficients 0,29), tātad ne vienmēr valstīs, kur valda viena veida diskriminācija, būs vērojama arī otra. Piemēram, Krievijā un Čehijā salīdzinoši bieži Latvijas diasporas pārstāvji saskārušies ar valsts iestāžu diskrimināciju, taču reti kurš kā netaisnīgu raksturo darba devēju attieksmi. Nīderlandē, tieši pretēji, valsts iestādēs nevienlīdzīgu attieksmi var novērot reti, turpretī šajā valstī Latvijas diasporas pārstāvji bieži vien saskaras ar nevienlīdzīgu attieksmi no darba devēju puses. Kiprā un Itālijā Latvijas diasporas pārstāvji bieži saskaras ar valsts iestāžu netaisnīgu attieksmi, taču darba devēju attieksme būtiski neatšķiras no vidējā valstu vērtējuma. Valstis, kurās Latvijas diasporas pārstāvji saskaras gan ar valsts, gan darba devēju netaisnīgu attieksmi, ir Ziemeļvalstis, Šveice un Vācija. Diskrimināciju faktiski nav novērojuši Latvijas diasporas pārstāvji Luksemburgā, Igaunijā un Kanādā.

Pētījums pieejams šeit.



Draugiem.lv pase

reklāma: reklama@baltic-ireland.ie redakcija: info@baltic-ireland.ie